David Hume – Olulisemad filosoofilised teosed

Sākumā viņš apsvēra iespēju studēt jurisprudenci, taču vēlāk viņu pārņēma, paša vārdiem izsakoties, "nepārvarama nepatika pret visu, izņemot nodarbošanos ar filozofiju un vispārīgu mācīšanos".

Divdesmit sešu gadu vecumā viņš Francijā pabeidza darbu "Traktāts par cilvēka dabu" (A Treatise of Human Nature). Lai arī tagad daudzi to uzskata par būtiskāko Hjūma darbu, sākotnēji tas neguva atbalstu.

Pavadījis dažus gadus darbā pie dažādiem politiķiem un militāristiem, Hjūms atgriezās pie studijām. Nolēmis, ka "Traktāts par cilvēka dabu" būtiskākā neveiksme ir stils, nevis saturs, Hjūma materiālu pārstrādāja, lai tas būtu vieglāk uztverams. Tā radās darbs "Pētījums par cilvēka sapratni" (An Enquiry Concerning Human Understanding).

Vēlākajos gados viņam tika liegti dažādi amati, jo viņš bija ateists. Tomēr viņam izdevās iegūt izcila esejista un vēsturnieka slavu. Viņa darbiem izteikti lielāku uzmanību sāka pievērst, kad Imanuels Kants apgalvoja, ka tieši Hjūms esot viņu atmodinājis no "dogmatiskas snaudas".

Hjūms uzskatīja, ka lietām pašām nepiemīt īpašības, tās noteic cilvēka maņas. Līdzīgā kārtā cilvēka saprāts nespēj radīt jaunas domas, bet gan dažādi apvienot jau zināmās un uztvertās. Prāts ir nesaraujami saistīts ar apkārtējo realitāti.

">

David Hume (sündinud 26. aprillil 1711, surnud 25. augustil 1776) oli šoti ajaloolane ja filosoof, kes mängis olulist rolli kahe filosoofilise koolkonna – skeptitsismi ja empirismi – arengus. Hume'i peetakse sageli kolmandaks – ja radikaalseimaks – nn Briti empiristidest (kaks teist on John Locke ja George Berkeley). Hume'i filosoofias mängisid olulist rolli mitte ainult skeptitsism, vaid ka naturalism.

Hume sündis Edinburghis ja õppis seal. Esialgu kaalus ta õigusteaduse õppimist, kuid hiljem, tema enda sõnul, võttis temast võimust „vastupandamatu vastumeelsus kõige suhtes, välja arvatud filosoofia ja üldhariduse omandamine”.

26-aastaselt valmis ta Prantsusmaal oma teos „Inimloomuse traktaat”. Kuigi paljud peavad seda nüüd Hume'i tähtsaimaks teoseks, ei võetud seda alguses hästi vastu.

Pärast mitmeid aastaid erinevate poliitikute ja sõjaväelaste heaks töötamist naasis Hume õpingute juurde. Olles otsustanud, et „Inimloomuse uurimuse” peamine puudus oli pigem selle stiil kui sisu, töötas Hume oma materjali ümber, et muuta see kättesaadavamaks. Selle tulemuseks oli teos „Uurimus inimese mõistmisest”. Hilisematel aastatel keelduti teda mitmetele ametikohtadele võtmast, kuna ta oli ateist. Siiski suutis ta saavutada kuulsuse silmapaistva esseisti ja ajaloolasena. Tema teosed hakkasid saama palju rohkem tähelepanu, kui Immanuel Kant väitis, et just Hume äratas ta tema „dogmaatilisest unest”.

Hume uskus, et asjad ei oma olemuslikke omadusi, vaid need määratakse inimeste meeltega. Samamoodi ei saa inimese mõistus luua uusi ideid, vaid kombineerib erineval viisil juba teadaolevaid ja tajutavaid ideid. Mõistus on lahutamatult seotud ümbritseva reaalsusega.