Via Dolorosa: Testimonies of Stalin's Victims

tautas ienaidnieku ģimeņu locekļu un 42 miljoni zemnieku bez pasēm.

Latvija no 1940. līdz 1950. gadam zaudēja vairāk kā ceturto daļu no iedzīvotāju kopskaita 1939. gadā. Lēš, ka 1940.- 1949. gadā no Latvijas uz austrumiem deportēti vai gājuši bojā 120 - 160 tūkstoši cilvēku. Daži trimdas autori domā, ka šis skaitlis ir bijis 180 - 216 tūkstoši. Visi šie skaitļi tomēr ir tikai aptuveni, un mūsu vēsturniekiem uzliek pienākumu veikt iespējami precīzu uzskaiti, kuŗā nav jāaizmirst iznīcinātie latviešu kolonisti un citi latvieši Padomju Savienībā.

Stradiņš piemin pārmetumu, ka viņš jaucot kopā upuŗus un bendes. Viņš runā par mezglotu pavedienu, kas vēl jāatšķetina vai - jāpārcērt. Jāsaglabā tomēr viena mēraukla: humānisms un vispārcilvēcīgās vērtības. Atliek tikai piebilst, ka, neraugoties uz to, kādu ideoloģiju aizstāvot krituši vai kādas ideoloģijas vārdā iznicināti, šie milzu upuŗi ir zaudējums latviešu tautai, tagad it sevišķi izjūtams.

1988. gada 23. martā Latvijas Rakstnieku savienības ierosmē izveidota staļinisma ļaundarību apzināšanas komisija, kas uzsākusi cietušo un aculiecinieku atmiņu vākšanu. Šī darba rezultātā ir radusies arī te apskatāmā grāmata, ko Stradiņš uzskata tikai par iesākumu, paredzot turpmākus sējumus. Grāmatā starp atmiņu rakstiem, izsūtīto vēstulēm un dokumentu kopijām ievietoti arī romānu un stāstu fragmenti, tāpat daudzu autoru dzejoļi. Tie palīdz izgaismot ciešanas, pazemojumus un izmisumu, ko rāda grāmatā ievietotās atmiņas.

Kādēļ visas šīs ciešanas? Vai šie cilvēki bija ko noziegušies? Kāda nozieguma dēļ mazus bērnus atrāva no vecākiem? Kādēļ izšķīra ģimenes? Kas bija tā vara, kas nosacīja šo cilvēku likteņus? Dieva griba? Pašu cilvēku rīcība, kas veda viņus uz iznīcību? Vai tikai varmācīgas valsts iekārtas stūrgalvīga turēšanās pie savu jēgu zaudējušās "šķiru cīņas" ideoloģijas? Vai šīs ideoloģijas kalpi paši vairs ticēja tai utopiskajai nākotnei, kuŗas vārdā tāda "cīņa" tika vesta? Vai viņu rīcību noteica tikai aklas bailes pašiem par savu drošību? Cik tur bija iejaukta slimīga tieksme, pat kaislība, vērot spīdzināto mokas? Daļēju atbildi jau mēģina dot sociologa Igora Beztuževa-Ladas 12 lappušu gaŗais apcerējums: "Patiesību un tikai patiesību". Autors raksta zīmīgus vārdus: "Mums jāmācās cilvēkus vērtēt nevis pēc viņu piederības pie viena vai otra 'resora', bet pēc viņu rīcības, pēc viņu dvēseles". (27)

Šī grāmata pilnīgu atbildi nedod. Tā gan atklāj riebīgas, netīras aizkulises, neapvaldītas tumšākās dziņas. Bija arī pašmāju cilvēki, kas sastādīja sarakstus, sacerēja denunciācijas par kaimiņu, iekāroja viņu mantību, skauda; citi domājās uz brāļu nelaimes ceļam "gaišu nākotnes ēku". (18) Piemēram tie, kas čekistu uzdevumā Valkā, Alūksnē un Rīgā veidoja jaunatnes "nacionālās pagrīdes" grupas, lai paši izkļūtu no cietuma, bet mokās un nāvē iedzītu dedzīgus, jaunus patriotus. Par to stāsta Aleksandrs Pelēcis, kas pats, kā viņš raksta, tautas sūro likteņa kausu ir izdzēris līdz galam. (466)

Bet grāmatai ir arī otra plāksne: tā rāda dažu cilvēku pārsteidzošu pašaizliedzību un iežēlu par saviem līdzcietējiem. Tādus piemērus sastopam archeologa Vladislava Urtāna stāstījumā par pusotra tūkstoša latviešu bāreņu pārvešanu no Sibirijas 1946. gadā, par ko pat Latvijā vēl nav viss zināms. 1988. gadā Urtāns raksta: "Kad beigsim klusēt par to, par ko jākliedz?" (155). Savas atmiņas šeit ir publicējuši arī vairāki no tiem, kas kā bērni bija pārbraucēju starpā. Urtāns stāsta arī par izsūtījumā satiktajiem akadēmiķiem, kas miruši mocekļu nāvē. Pret tiem, kas izdzīvoja, represijas turpinājās arī pēc atlaišanas Latvijā. Un tomēr, kā sastādītāja saka: Domas un sapņi pārvēršas jaunā enerģijas veidā un, atgriežoties uz zemes, liek dzīvajiem pacelt galvu un iztaisnot plecus". (7)

Kas palīdzēja izdzīvot? Ar labu veselību vien nepietika. Vajadzēja arī ciešas apņemšanās, stūrgalvības, atjautības un laimīgas sagadīšanās. Varbūt vajadzēja arī savu daļu nekaunības, aizstāvot sevi tur, kur valdīja džungļu un noziedznieku likumi. Varbūt bija gadījumi, kad vajadzēja arī godprātības un cilvēcības. Dažreiz izciest palīdzēja arī dziesma. (528)

Grāmata sastādīta staļinisma upuŗu piemiņai, bet tā nav tikai piemiņas grāmata vien. Jau tas, ka paredzēti turpmāki sējumi, norāda, ka publicētie atmiņu pieraksti ir domāti kā avots vēsturnieku un sociologu pētījumiem par to, kas notika ar daudzām tautām Staļina, pēcstaļina un neostaļinisma laikā, kā to saka grāmatas sastādītāja. Noziedznieki ir mēģinājuši slēpt savas pēdas. Aculiecinieki ir nogalināti, archīvi ir iznīcināti. To vietā būs jāizmanto atmiņu pieraksti, tos rūpīgi sakārtojot un salīdzinot. Tas ir vēsturnieku un sociologu uzdevums, lai brīdinātu pasauli no līdzīgu parādību atkārtošanās nākotnē.

">

MEMORIAL BOOK AND SOURCE OF HISTORY

Via Dolorosa. Testimonies of Stalinism Victims. Compiled by Anda Līce. Riga: Liesma, 1990. 601 pages.

In the introduction written in December 1988, J. Stradiņš provides a concise overview of the development of Stalinist terror and its victims both in the Soviet Union and Latvia. The harsh statistics show that by the end of Stalin's rule in 1952, there were 12 million people in labor camps. 62 million had restricted basic human rights; these included 20 million family members of "enemies of the people" and 42 million passport-less peasants.

From 1940 to 1950, Latvia lost more than a quarter of its 1939 population. It is estimated that from 1940 to 1949, between 120,000 and 160,000 people were deported from Latvia to the east or perished. Some exile authors believe this number was between 180,000 and 216,000. However, all these figures are only approximate, and it is the duty of our historians to conduct as accurate an accounting as possible, not forgetting the destroyed Latvian colonists and other Latvians in the Soviet Union.

Stradiņš mentions the accusation that he is mixing victims and perpetrators. He talks about a tangled thread that still needs to be untangled or cut. One measure must be preserved: humanism and universal human values. It remains only to add that, regardless of which ideology they fell defending or in whose name they were destroyed, these immense victims are a loss to the Latvian people, now especially felt.

On March 23, 1988, at the initiative of the Latvian Writers' Union, a commission was established to identify the atrocities of Stalinism, which began collecting memories of the victims and eyewitnesses. As a result of this work, the book under review here was created, which Stradiņš considers only a beginning, anticipating further volumes. The book includes fragments of novels and stories, as well as poems by many authors, alongside memoirs, letters from exiles, and copies of documents. These help illuminate the suffering, humiliation, and despair shown in the memories included in the book.

Why all this suffering? Had these people committed any crimes? For what crime were small children torn from their parents? Why were families separated? What was the power that determined these people's fates? God's will? The actions of people themselves, leading them to destruction? Or just the stubborn adherence of a violent state system to its meaningless "class struggle" ideology? Did the servants of this ideology still believe in the utopian future in whose name such "struggle" was waged? Or was their behavior dictated only by blind fear for their own safety? How much was involved in a pathological urge, even passion, to observe the agony of the tortured? A partial answer is attempted by sociologist Igor Beztuzhev-Lada in his 12-page essay: "The Truth and Only the Truth". The author writes significant words: "We must learn to evaluate people not by their affiliation to one or another 'department', but by their actions, by their soul". (27)

This book does not provide a complete answer. It does reveal disgusting, dirty backstage, unrestrained darkest urges. There were also local people who made lists, composed denunciations about neighbors, coveted their property, envied; others thought they were building a "bright future building" on the misfortune of their brothers. (18) For example, those who, on the orders of the Chekists in Valka, Alūksne, and Riga, formed youth "national underground" groups to get themselves out of prison, but drove enthusiastic young patriots into suffering and death. This is told by Aleksandrs Pelēcis, who himself, as he writes, drank the bitter cup of the people's fate to the end. (466)

But the book also has another layer: it shows some people's astonishing selflessness and compassion for their fellow sufferers. Such examples can be found in archaeologist Vladislavs Urtāns' account of the transfer of one and a half thousand Latvian orphans from Siberia in 1946, about which not everything is known even in Latvia. In 1988, Urtāns writes: "When will we stop being silent about what we should be shouting?" (155). Several of those who were among the repatriates as children have also published their memories here. Urtāns also tells about the academicians he met in exile who died a martyr's death. Repressions continued against those who survived even after their release in Latvia. And yet, as the compiler says: Thoughts and dreams transform into a new form of energy and, returning to the earth, make the living lift their heads and straighten their shoulders". (7)

What helped them survive? Good health alone was not enough. Determination, stubbornness, ingenuity, and fortunate coincidences were also needed. Perhaps a share of audacity was needed, defending oneself where jungle and criminal laws prevailed. Maybe there were times when honesty and humanity were necessary. Sometimes a song also helped endure. (528)

The book is compiled in memory of the victims of Stalinism, but it is not just a memorial book. The fact that further volumes are planned indicates that the published memoirs are intended as a source for historians and sociologists to study what happened to many nations during Stalin's, post-Stalin, and neo-Stalinist times, as the book's compiler states. The criminals have tried to hide their tracks. Eyewitnesses have been killed, archives destroyed. In their place, memory records must be used, carefully organized and compared. It is the task of historians and sociologists to warn the world against the repetition of similar phenomena in the future.