Artmane Ziemcieši Hetked minu elust

Viņa bija Eduarda Smiļģa vēlīnā posma galvenā zvaigzne un vēlāk arī Pētera Pētersona un Arnolda Liniņa iestudējumu balsts.

2. "Dzimtā asinis" un Vissavienības slava
Lai gan Latvijā viņu mīlēja jau sen, milzīgu slavu visā PSRS viņai atnesa filma "Dzimtā asinis" (1963). Viņa kļuva par "padomju sievietes" ideālu – stipru, mīlošu un pacietīgu. Šajā laikā viņu burtiski dievināja miljoniem skatītāju no Rīgas līdz Vladivostokai.

3. "Teātris" un Džūlija Lamberte
Viņas kino karjeras virsotne neapšaubāmi ir Jāņa Streiča filma "Teātris" (1978) pēc Viljama Somerseta Moema romāna. Džūlijas Lambertes loma kļuva par Artmanes personības spoguli. Viņas teiktā frāze: "Kas ir mīlestība? Teātris. Kas ir teātris? Mīlestība!" kļuva par viņas dzīves moto. Šajā filmā viņa spēlēja kopā ar citām zvaigznēm, tostarp jauno Ivaru Kalniņu.

4. Interesanti un mazāk zināmi fakti:
• Bērnības grūtības: Viņas ceļš uz virsotni nebija viegls. Vija piedzima zemnieku ģimenē, tēvs gāja bojā nelaimes gadījumā pirms viņas dzimšanas. Bērnībā viņa strādāja par ganu meiteni un piedzīvoja lielu trūkumu.

• Ģimene un noslēpumi: Viņa bija precējusies ar aktieri Artūru Dimiteru. Tikai dzīves nogalē Artmane atklāja sen glabātu noslēpumu – viņas meitas Kristiānas Dimiteres bioloģiskais tēvs patiesībā bija krievu aktieris Jevgeņijs Matvejevs (ekrāna partneris filmā "Dzimtā asinis").

• Pāreja uz Jauno Rīgas teātri: Dzīves pēdējos gados, pēc politiskajām un personīgajām pārmaiņām, viņa pameta Dailes teātri un pievienojās Jaunajam Rīgas teātrim pie Alvja Hermaņa, kur nospēlēja savu pēdējo lielo lomu izrādē "Pīķa dāma".

• Vārda maiņa: Dzīves nogalē viņa pieņēma pareizticību un kristīto vārdu Elizabete.

5. Liktenis pēc neatkarības atgūšanas
Artmanes dzīves pēdējais posms bija smags. Denacionalizācijas procesā viņa zaudēja savu dzīvokli Rīgas centrā un mūža nogali pavadīja pieticīgos apstākļos vasarnīcā Murjāņos. Sabiedrības attieksme pret viņu bija pretrunīga viņas iepriekšējā politiskā statusa dēļ (viņa bija kandidāte uz augstiem amatiem padomju laikā), tomēr viņas māksliniecisko ģēniju neviens neuzdrošinājās apšaubīt.

Vija Artmane, Lilita Bērziņa un Lāsma Kugrēna veido unikālu Latvijas teātra "zelta ķēdi" – katra ar savu stilu, bet visas ar milzīgu, aristokrātisku pašcieņu.

">

Vija Artmane ei olnud ainult näitleja, vaid terve ajastu sümbol – teda kutsuti "Läti teatri kuningannaks" ja kogu Nõukogude Liidu mastaabis täheks. Tema isiksus ühendas kuningliku hoiakuga sügava traagika ja uskumatut naiselikkust.

1. Kuninganna staatus ja Dailes teater
Vija Artmane oli peaaegu 50 aastat Dailes teatri juhtiv näitleja. Tema rollid, nagu näiteks Julia Shakespeare'i tragöödias või Raimonda "Naine, keda ta otsib", muutusid legendaarseks. Ta oli Eduards Smiļģise hilise etapi peamine täht ja hiljem ka Pēteris Pētersoni ja Arnolds Liniņši lavastuste tugisammas.

2. "Dzimtā asinis" ja üleliiduline kuulsus
Kuigi Lätis armastati teda juba ammu, tõi talle kogu NSVL-is tohutu kuulsuse film "Dzimtā asinis" (1963). Ta sai "nõukogude naise" ideaali – tugeva, armastava ja kannatliku. Sel ajal jumaldasid teda sõna otseses mõttes miljonid vaatajad Riiast Vladivostokini.

3. "Teater" ja Julia Lamberte
Tema kino karjääri tipphetk on kahtlemata Jānis Streičsi film "Teater" (1978) William Somerset Maughami romaani järgi. Julia Lamberte roll sai Artmane isiksuse peegelduseks. Tema öeldud fraas: "Mis on armastus? Teater. Mis on teater? Armastus!" sai tema elumotoks. Selles filmis mängis ta koos teiste tähtedega, sealhulgas noore Ivars Kalniņšiga.

4. Huvitavad ja vähem tuntud faktid:
• Lapsepõlve raskused: Tema tee tippu ei olnud kerge. Vija sündis talupoegade peres, isa hukkus õnnetuses enne tema sündi. Lapsepõlves töötas ta karjatüdrukuna ja koges suurt puudust.

• Perekond ja saladused: Ta oli abielus näitleja Artūrs Dimiteriga. Alles elu lõpus paljastas Artmane kaua hoitud saladuse – tema tütre Kristiāna Dimiteres bioloogiline isa oli tegelikult vene näitleja Jevgeņijs Matvejevs (ekraanipartner filmis "Dzimtā asinis").

• Üleminek Uus-Riia teatrisse: Elu viimastel aastatel, pärast poliitilisi ja isiklikke muutusi, lahkus ta Dailes teatrist ja liitus Uus-Riia teatriga Alvis Hermanise juures, kus mängis oma viimast suurt rolli lavastuses "Pīķa dāma".

• Nimevahetus: Elu lõpus võttis ta vastu õigeusu ja ristimisnime Elizabete.

5. Saatus pärast iseseisvuse taastamist
Artmane elu viimased etapid olid rasked. Denatsionaliseerimise protsessis kaotas ta oma korteri Riia kesklinnas ja veetis elu lõpu tagasihoidlikes tingimustes suvilas Murjāņis. Ühiskonna suhtumine temasse oli vastuoluline tema varasema poliitilise staatuse tõttu (ta oli kandidaat kõrgetele ametikohtadele nõukogude ajal), kuid tema kunstilist geeniust ei julgenud keegi kahtluse alla seada.

Vija Artmane, Lilita Bērziņa ja Lāsma Kugrēna moodustavad ainulaadse Läti teatri "kuldse ahela" – igaüks oma stiiliga, kuid kõik suure aristokraatliku eneseväärikusega.